Kaimiņiene bieži nāca ciemos, ēda šašliku, smaidīja, līdz vienu reizi es viņai kaut ko pajautāju

Pagājušajā gadā mēs beidzot varējām nopirkt vasarnīcu. Bet sastapāmies ar visai interesantu kaimiņieni, kas sākuma likās ļoti laipna un izpalīdzīga, tomēr izrādījās…

Ilgi domājām, svērām visus “par” un “pret”, apsvērām dažādus variantus, izbraukājām, šķiet, visu apgabalu, bet beidzot atradām labu zemesgabalu ne pārāk tālu no mūsu mājām. Vietā bija jau iekārtots namiņš, viss glīts, īsi sakot – brauc un dzīvo. Nu ko mēs nolēmām darīt? Tikai nedaudz vēlāk izdomājām, ka pagaidām brauksim tur tikai nedēļas nogalēs.

Kaimiņiene – patīkama sieviete pensijā – ar interesi vēroja, kā mēs nesām dažas mantas kastēs. Un jau tajā pašā vakarā atnāca iepazīties – Tamāra, kā viņa sevi nosauca. Viņa teica, ka dzīvo vasarnīcā gandrīz visu gadu. Saka: “Sākumā biju ar mazbērniem, bet tad… viņi abi aizgāja skolā, man mājās kļuva garlaicīgi.” Tāpēc bērni nopirkuši šo dārziņu, teikuši: “Nav ko māti turēt četrās sienās – re kur zeme, audzē, nodarbojies ar dārzu, audzē mums zemenes.” Tā arī Tamāra čivināja, pārskatot mūsu īpašumu, kamēr mēs kā reiz ņēmāmies ar grilu.

Par godu ievākšanās svētkiem nolēmām uztaisīt šašliku – ogles jau bija uzkarsušas, gaļa – gatava. Bet ledusskapja vēl nebija, un Tamāra joprojām nesteidzās iet prom. Ko darīt? Nācās viņu uzaicināt pie galda. Tamāra nemaz nedomāja atteikties: “Ak, kā man patīk mājas pasēdēšanas ar šašliku! Tikai bērni mani ar uzmanību nelutina – visu laiku darbā, saprotat jau paši…” Kaimiņiene aizgāja, kad mēs jau grasījāmies iet gulēt – tā arī visu vakaru nosēdēja pie mums, neļaujot mums pat vārdu savā starpā pārmīt.

Nu un nu, padomājām mēs ar vīru – nu kaimiņiene, tāda pļāpātāja! Visādi citādi Tamāra mums šķita diezgan patīkama – labprāt deva padomus, dalījās pieredzē.

Laputis uz rozēm pazuda un vairs nav bijušas, pateicoties vienam līdzeklim

Mēness sējas kalendārs 2025. gada jūlijam – kad, ko stādīt un ko paspēt izdarīt dārzā

Pēc nedēļas, piektdienā, atkal braucām uz dārzu – kārtīgi iepirkāmies, paņēmām gaļu un visu pārējo, kas pienākas pie galda. Tikko bijām iekūruši grilu, kā pie mūsu vārtiņiem parādījās Tamāra:
– “Ak, labdien, kaimiņi! Kā es priecājos jūs redzēt! Atkal šašliku cepsiet? Nu tad es pie jums ciemos ļoti veiksmīgi iegriezos!”

Mums nekas cits neatlika, kā atkal aicināt Tamāru pie galda. Domājām – pasēdēs no pieklājības dažas minūtes un aizies. Kur nu! Kaimiņiene ne tikai neapklusa ne mirkli, bet arī gaļu ēda ar milzīgu apetīti. Neteiksi, ka tāda trausla pensionāre varētu tā mesties virsū gaļai! Bija jau gandrīz nakts, kad Tamāra beidzot sāka taisīties prom – teica, ka rīt agri jāceļas, jo daudz darbu dārzā.

Tas kā viņa izrīkojās nebija gaidīts….

Turpinājumu lasi otrajā lapā